Atsauksmes par ceļojumiem

Skaidrīte:

„Mans brauciens kopā ar Ritu un citiem ceļabiedriem š.g.(2011) jūlijā izvērtās par necerēti saistošu un piedzīvojumiem bagātu laika periodu. Tas  vienlaikus ietvēra sevī  lūgšanu un meditāciju praksi Sai Babas ašramā, fizisku relaksāciju un dziedināšanu, kā arī interesantas tikšanās ar Indijas cilvēkiem un ekskursijas uz dabas un vēstures objektiem. Visas iecerētās norises bija pārdomātas, lieliski organizētas  un saturiski stipri atšķīrās no citu tūrisma firmu organizētajiem pasākumiem, kuros man nācies piedalīties. Rita prot saliedēt kolektīvu un uzturēt tajā draudzīgu, līksmu kopā sadzīvošanas gaisotni.  Viņa kā pieredzes bagāts Gaismas kalpotājs spēj atbildēt gandrīz uz jebkuru garīga rakstura jautājumu, tādējādi kļūstot par labu skolotāju  un padomdevēju šaubu un pretrunu māktajiem ceļabiedriem. Visas mūsu sadzīviskās vēlmes no Ritas puses tika respektētas un risināta ar gaišu vieglumu, tādējādi vēl vairāk radot patiesas garīgas brīvības atmosfēru. 
 Man - dzīves skrējiena nogurdinātam cilvēkam - šis ceļojums bija īsta liktens dāvana, jo tika kvalitatīvi "pabarota" gan dvēsele, gan, prāts, gan ķermenis. 

Liels un sirsnīgs paldies Tev, Rita!”

Iveta:

 "Mums nekad netiek dāvāti sapņi, bez iespējām tos piepildīt", nezinu autoru šīm rindām, bet tas vislabāk attaino manu nokļūšanu pie Sai Babas. Beznosacījumu mīlestība, pazemība, cilvēku daudzveidība un vienlaicīgi vienotība - sajūtas, ko līdz šim tā īsti nebiju sapratusi un izjutusi. Atrodoties Ašramā patiešām elpoju mīlestību, domāju par mīlestību un dziedinājos ar mīlestību, kas pavadīja mani visu tik īso ceļojuma laiku. "                                                         

Daina:

            „Vakardiena - vēsture. Rītdiena - noslēpums. Šodiena - dāvana. Tad, lūk, tieši šodienu ir iespējams izbaudīt tādā pasākumā kā brauciens pie Sai Babas. Tas ir kā klusums pirms vētras. Iespēja ieklausīties sevī, sakārtot un apturēt neprātīgi auļojošās domas un atbildēt uz daudziem kāpēc. Tas ir labs sākums... sevis mobilizēšanai, sakārtošanai, attīrīšanai, prioritāšu apzināšanai utt., kas nu kuram svarīgi. Tā ir vēl viena iespēja, kas tiek dota katram, kurš ir garīgās attīstības meklējumos, iepazīt un izprast sev vistuvāko... pašam sevi. Šis ceļojums bija mans labākais atvaļinājums un reizē arī bagātīgākais sevis izzināšanas ceļš.”

Jūlija:

„Эта поездка помогла мне многое понять, дала возможность учиться. Теперь, оглядываясь назад,понимаю, что это было похоже на путешествие домой... Путешествие на волшебную землю, где исполняются твои желания. Как будто бы душа знает - да, это место похоже на мой дом. Я поняла, что Бог любит всех и все равны перед ним. Бедняк так же любим Богом как и духовный человек, потому что всё вокруг едино. Всё является творцвм. Раньше я и так это понимала, но только головой. Но после того, как один человек встал и громко произнёс I AM GOD! я поняла сердцем.”

Ineta:

            „Braucu uz Indiju neko nezinot par Satja Sai Babu. Šī vēsts, ka jābrauc, atnāca pati. Mani fascinēja atmosfēra, kas valdīja ašrama teritorijā – šķiet, ka gaiss tur virmo savādāk nekā citur. Vienmēr nāk prātā Ritas salīdzinājums ar oāzi un kukainīšiem, kuri dodas pēc nektāra. Tā arī bija ar mani – es tur atradu dievišķo nektāru – mīlestību, paļāvību Dievam, Visvarenajam. Mans prāts vienmēr kaut ko domā, urķējas, plāno, uztraucas, bet tur es sapratu, ka nav vērts ,,plosīties”..., ir jāļaujas, jo Dievs mūs mīl.”

Jana:

„Pie Sai Babas braucu pēc mīlestības, to arī tur atradu.”

Inta Ozoliņa: (Intas atmiņas par ceļojumu var izlasīt sadaļā „Raksti par braucieniem”)

„Braucienu var iedalīt 3 daļās.... Austrumu, svešas kultūras eksotika, arhitektūra, dienvidu klimats, tad kāda es pati esmu, kā māku tādās reizēs komunicēties un kādā līmenī ir pārējā komanda, jo atklājas visi plusi un mīnusi un jāprot to visu ar mīlestību pieņemt, kā to dara Svami. Viņš arī ir mans garīgais skolotājs, kurš ir tieši tāds pats kā agrāk cilvēkiem Kristus. Esmu maz ceļojusi, bet tieši Svami dēļ devos tik tālu un visu viņa mācību un darbošanos var saprast, tikai esot šajā vidē. Oktobrī ir ļoti visdažādākās iespējas uz ,,atklājumiem,, un aktivitātēm, un katru dienu varu būt priecīga par tur iegūto, kas mani stiprinās un atbalstīs, kamēr es vien dzīvošu.”

Rita:

            „Kādā grāmatā izlasīju, ka daudzi cilvēki „...tik ļoti iegrimst garīgo evolūciju ietekmējošo kosmisko likumu studēšanā, aizmirstot, ka likumu zināšana vien automātiski neveicinās viņu garīgo progresu. Tie atgādina vīru, kas tik ļoti iegrimis ceļa kartes pētīšanā, ka nekad neiznāk ceļot.” Brauciens uz Indiju, Sai Babas ašramu ir reize, kad tomēr iznāk arī ceļot, ceļot pašam uz sevi... „

Oļegs Demidovs (www.sirius-centrs.lv):

„Esmu bijis Indijā pie Sai Babas un pie Ammas jau vairākas reizes. Un tad, kad kāds man jautā – „priekš kam ir jābrauc uz Indiju pie Sai Babas, Ammas vai uz citu svētvietu?” tad man ir grūti atrast vārdus, lai to paskaidrotu. Citi grib dzirdēt kaut ko racionālu un praktisku, citi grib dzirdēt zinātnisku pamatojumu tiem brīnumiem, kas notiek ar tiem, kas brauc uz turieni. Tas ir vajadzīgs prātam, jo prāts nevar dzīvot bez racionāliem un zinātniskiem skaidrojumiem... Mans prāts nevar atrast labāku formulējumu nekā „garīgā alķīmija”, lai apzīmētu procesus, kas notiek esot kādā no Indijas svētvietām, pie kāda no Avatāriem. Nekāda racionāla zinātne nav pat pietuvojusies tam, lai saprastu, kas ir garīgā alķīmija. Nekāda zinātne nav pat tuvu tam, lai paskaidrotu, kā darbojās gribasspēks, kā darbojās mīlestības enerģija, kas ir iekšējais miers un harmonija... Tad, kad cilvēks ar gribu un nodomu atbrauc enerģētiski stiprajā vietā, pietuvojas jaudīgam Radītāja mīlestības enerģijas avotam, tad viņa nodoms sāk materializēties, jo Radītāja mīlestība noņem visus šķēršļus tam, lai cilvēka nodoms var piepildīties saskaņā ar viņa dvēseles uzdevumu. Un lūk, savienojoties kopā nodomam, jaudīgai mīlestībai un dvēseles uzdevumam notiek garīgā alķīmija, kuras rezultātā dzimst jauna cilvēciskā būtne. Līdzīgam procesam parastajos apstākļos, kaut arī nodarbojoties ar garīgo praksi, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks un piepūle. Tam, ko var sasniegt divu-triju svētceļojuma nedēļu laikā, parastajos apstākļos būtu vajadzīgi gadi.

Braucot uz Indiju šogad (2011) februārī man bija stiprs nodoms: lai manī veras vaļā un aktivizējās tās īpašības, kas man visvairāk tagad ir vajadzīgas, lai varu pašrealizēties un piepildīt savas dvēseles uzdevumus. Un es ne uzreiz esmu sapratis, kas ir tas, ko esmu ieguvis šajā braucienā. Bet tad, kad atbraucu mājās, reiz meditējot, sajūtu iekšējo mieru. Tik dziļu mieru un harmoniju, kādu vēl nekad neesmu izjutis. Un tad es sapratu, kas tas ir. Mani piepildīja prieks un pateicība Sai Babam un Ammai par šo brīnišķīgo dāvanu. Tas patiešām ir tas, ko es gribēju, bet prātam ir grūti, pat neiespējami iedomāties, ka šādas lietas pastāv. Lūk, tāpēc ir jābrauc svētceļojumos uz Indiju. Lai piedzīvotu garīgo alķīmiju un piedzimtu no jauna.”

Madara, 10 gadi

“Man patika lidot ar lidmašīnu. Ļoooti patika 4zvaigžņu viesnīca. Puttaparti man patika veikali un daršans. Daršana laikā sevī sajutu „ūdenskritumu”- ļoti stipras enerģijas. Manuprāt, tur bija savādāks gaiss. Vēlos vēl aizbraukt uz turieni.”

Linda:

“Man ar šo braucienu saistās ļoti siltas atmiņas. Vispār pat pa Latviju ceļoju nelabprāt, jo vislabāk jūtos savās mājās - savā mīlestības telpā. Tagad kā savu mīlestības telpu izjūtu arī Indiju un ļoti vēlos atkal turp aizbraukt. Jāsaka, tur man nebija laika un vēlmes īpaši domāt par to, kas notiek - es vienkārši to izdzīvoju, izbaudīju ar dziļu mieru sirdī. Indiešu ēdieni man bija par asu, bet ar prieku vēroju sieviešu košos tērpus, smaidīgos cilvēkus, sildījos spožajā saulē. Interesanti bija apskatīt indiešu kultūras pērles. Nedaudz satraucoša bija iepirkšanās, jo kaulēšanās man ne visai padodas. Bet pāri tam visam –dziļa Sai Babas klātbūtnes un svētības sajūta.”

Velta:

“Satraucošākais bija fakts, ka pirmo reizi braucu uz tik tālu zemi - Indiju. Pirms tam ar prieku klausījos to cilvēku stāstus, kas bija bijuši Indijā un tad ļoti pašai gribējās nokļūt tur, iepazīties ar Indijas kultūru.        

Indija ir kontrastu zeme. Mani pārsteidza pirmais rīts Deli lidostā ar to, ka uz ielas redzēja tikai vīriešus, kas devās uz darbu. Sākumā Indija pārsteidza ar savu nabadzību. Ļoti patīkami bija vērot šoferu iecietību vienam pret otru. Cilvēki ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Sarunās ar indietēm ašramā bieži man jautāja, no kurienes mēs esam un bija ļoti izbrīnīti, ka nākam no tik tālas zemes. Pārsteidza drošības sajūta, kas bija ašramā, arī vakara pastaigu laikā. Man bija tas lielais gods redzēt Sai Babu pavisam netālu. Man un manai ģimenei tas patiešām ir kaut kas īpašs, ka mēs trīs no mūsu ģimenes tikām uzaicinātas pie Sai Babas.

Tagad, dzīvojot mājās, joprojām domās ļoti bieži esmu Indijā, templī, redzu kā Sai Baba brauc lejā no savas mājas, savu lūgšanu laikā šeit mājās domās pārceļos atkal Sai Babas templī, mandirā, un jūtos tā, it kā es būtu tur un teiktu savu lūgšanu tur. Tagad es īpaši augstu novērtēju to lielo svētību, ko saņēmu, uzturoties Indijā.”

Gundega:

            “Vieni brauc uz Indiju atpūsties, citi dodas uz Indiju, jo austrumu zemju apceļošana pēdējā laikā kļuvusi par modes lietu, bet trešie uz Indiju dodas kā uz dvēseles mājām.

Mans braukšanas mērķis bija sakārtot savu galvu, jo sapratu, ka ir pienācis laiks to darīt, bet nojautu, ka būs vajadzīgi gadi, lai to paveiktu miesai un dvēselei tik ierastajā vidē, savā Latvijā. Kur visapkārt ir mani ozoli, mani mīļie, mans darbs, manas mīļās mājas. Ar sesto prātu jutu, ka Indijā man palīdzēs rast harmoniju daudz ātrāk nekā to varētu izdarīt Latvijā.

            Vēl janvārī (2009) nezināju, ka ir tāds Sai Baba. Viss notika ļoti ātri. Es tikai vienu vakaru vīram izteicu vēlēšanos braukt uz Indiju, un jau pēc nedēļas sēdēju lidmašīnā un tieši tajā, kurā Ritas grupa sāka ceļu pie Sai Babas.

            Grupā bijām 25. Bija acīmredzami, ka brauciena galapunkts visiem viens, bet ceļa mērķis katram savs. Kaut gan patiesībā visi vēlamies tikai vienu — mīlestību.

            Katram ir sava brauciena pieredze, man ir tikai savējā. Es trīs Indijā pavadīto nedēļu laikā uzvedos kā sūklis, kurš uztvēra visu, kas dzirdams, redzams, sajūtams. Ar domu — pēc tam jau redzēs, noderēs vai būs ārā metams. Jo nekad dzīvē neesmu ņēmusi visu, ko tā dod. Ja tā būtu rīkojusies, tad šobrīd būtu slima, kliba, resna, no narkotikām nomocīta vecene bez prāta.  Tāpēc jau ir dotas sajūtas, ir Dievs debesīs, kas palīdz atšķirt labo no nelabā. Vajadzīgo no nevajadzīgā. Ar prātu un zināšanām vien ir par maz.

            Tas, ko izjutu un izdzīvoju pie Sai Babas, deva vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Es esmu nākusi uz zemes ne tikai tāpēc, lai izvēlētos kaut ko no tā, ko radījuši citi, bet, lai radītu pati. Es to gribu, es to varu, man tas patīk. Un to var ikviens, māca Sai Baba.

            Svarīgākais, ko sapratu — mēs paši zinām atbildes uz visiem jautājumiem, ir jāmācās ieklausīties sevī.

            Atgriežoties no Indijas, jutos kā pēc svarīga eksāmena, kurā esmu dabūjusi visaugstāko novērtējumu. Taču jau pēc mēneša sapratu, ka nākamajā eksāmenā uzdevumi būs grūtāki, savukārt gandarījums solās būt divtik liels. Atpakaļceļa nav.”